Ko jūs izdarījāt ar manu auto?
Toms Gulbis, Žurnāls "Auto"
16. maijs (2006)
07:39
Šis notikums, no sērijas “gribi tici, gribi netici”, ar manu draugu Edgaru gadījās izgājušās vasaras nogalē. Viņam piederēja Opel Kadett. Nekāds izcilais jau šis opelītis nebija, sliekšņos rēgojās palieli rūsas atstāti caurumi, arī durvis un bagāžnieka vāks no šīs nelaimes bija cietis, spidometrs un citi mēraparāti rādīja, to, kas tiem kuro reizi ienāca prātā un riepas bija stipri zem pieļaujamā nodiluma. Taču galvenā nelaime bija starteris, kas savu dzīvi bija beidzis, kā rezultātā, uzsākot braucienu ikreiz bija nepieciešams stūmējs vai vilcējspēks. Principā jau mans draugs šo mašīnu nelietoja, tā vienkārši stāvēja daudzstāvu mājas pagalmā, aizņemot būtisku platību šajā šaurībā, tā radot nīgrumu sētniecē, kurai sagādāja grūtības šis nekustīgais dzelzs blāķis viņas uzkopjamā teritorijā.
Jaunu pavērsienu stāvošā Opel lieta ieguva, kad Edgars iepazinās ar kādu apburošu būtni. Nu jūs jau zināt, kur meitenes, tur tusiņi, izklaides, izbraucieni utt., ar vienu vārdu sakot, vajadzīga mašīna. Šāda noskaņā, kādā darbadienas novakarē, Edgars atnāca pie manis. Sēdējām, pļāpājām par šo un par to, līdz beidzot mans draugs teica: “Klau, es tā domāju, ka vajadzētu man to savu kadetu savest kārtībā, tad varētu pārdot un iegādāties kādu labāku braucamo”. Domāts, darīts. Norunājam nākošā dienā, pēc darba satikties un aiztransportēt mašīnu uz servisu.
Nākamajā dienā, kā norunāts, ierodos pie Edgara un karstai saulei neganti spiežot, abi ar grūtībām, manevrējot starp šaurajām mājas pagalma ejām un citām tur novietotām mašīnām, izstumjam kadetu uz ielas, lai tur varētu iestumt un tad doties uz servisu. No iecerētā brauciena nekas nesanāca. Acīmredzot, no lielās dīkstāves spēkratam bija piemetusies vēl kāda ķibele un tas neatsaucās ne uz stumšanu, ne vilkšanu un ceļu līdz servisam nācās veikt striķī aiz mana auto.
Aiztiekam līdz servisam, izstāstām savu bēdu servisa vadītājam, viņš saka, ka šobrīd nav atbilstoša cilvēka uz vietas, kas varētu risināt mūsu problēmas, tāpēc kadetiņš tiek nostumts servisa sētas tālākajā stūrī, kur stāv daži pusizjaukti vraki – donori servisā esošajiem auto. Tiekam uzaicināti pēc savas mašīnas ierasties pirmdien (šī bija piektdiena), tad viss būšot kārtībā, varēšot braukt.
Pirmdienas novakarē Edgars devās uz servisu pēc sava braucamā. Jau tuvojoties servisa teritorijai, viņš pamanīja, ka kadets, stāvēja kur stāvējis un galvā iezagās bažas, vai viņa braucamais nav aizmirsts un nekas nav darīts tā labā. Taču... Ak nē! Darīts bija gan: pieejot tuvāk, kļuva skaidri redzams, ka priekšējais “kapots” ir noņemts un atsliets pret blakus esošo betona sienu. Taču, kāpēc remonts tiek veikts ārā? - Edgars kļuva nemierīgs. Tomēr, būdams aukstasinīgs cilvēks, kas neļaujas ātrai panikai, viņš sevi mierināja ar remontboksu telpu ierobežotību un silto vasaras laiku. Pieejot savai mašīnai pavisam klāt, Edgars atkal samulsa. Viņš skaidri redzēja, ka mašīna ir uzstutēta uz bluķiem un tai ir noņemts viss aizmugurējais tilts. “Nez vai man nav kāds īpašs Opel, kuram starteris atrodas tur, kur citiem benzīna bāka, bet varbūt, ka tilts no lielās stāvēšanas pats nokritis,” – tādas domas izskrēja cauri mana nabaga drauga galvai.
Ziņkāres dzīts, viņš teju vai riksīšiem aizskrēja uz servisa ēku meklēt šefmeistaru. Taču servisa vadītājs nav uz vietas un situācijas noskaidrošanai tiek noķerts kāds no servisa darbiniekiem, kurš uz Edgara jautājumu – “kas ir noticis ar manu kadetu?”, atbildēja pavisam dīvaini – “Ar kādu kadetu, mums servisā patlaban nav neviena kadeta”. “Bet, tas tur baltais pie sētas?!” – ar teju izmisuma uzstājību, saprazdams, ka ir iekļuvis kādā neizprotamā un mistiskā vietējā Bermundu trīsstūrī, Edgars norādīja ar roku uz savu mašīnu. Tālākā saruna jau atgādināja kādu lētu pārpratumu komēdiju:
- “Ak, jūs no tā Opel bijāt pasūtījis kādu detaļu”
- “Nē, es gribu visu mašīnu”
- “Ak tā, bet vai jūs ar servisa vadītāju par cenu jau vienojāties. Un priekš kam jums visa pusizjauktā mašīna”
- “Tā ir mana mašīnā!!!”
- “Nu tad ņemiet”
- “Bet man to vajag saremontētu, es piektdien kadetu atvedu uz servisu, lai to savestu kārtībā. Jūsu šefs teica, ka šodien viss būs izdarīts. Bet, kā izskatās, tad tā nav”.
Pēc šī teikuma servisa vīra galvā sāka ataust kāda skaidrība. Aptvēris situācijas komisko pusi viņš sāka lēni smieties, līdz kamēr smiekli parauga histērisko krampjos, kas kratīja visu viņa ķermeni. Edgars stāvēja apmulsis līdz arī viņu pieveica smiekli.
Šī stāsta atrisinājums nāca pavisam vienkārši. Izrādījās, ka servisa vadītājs piektdienas vakarā bija auto pieņēmis, bet aizmirsis kādam pateikt, ka opelītis pieņemts remontam, nevis izjaukšanai. Sestdien atnācis klients, kurš taujājis pēc Opel Kadett ģeneratora un tā kā sestdien servisā esošie vīri nodomājuši, ka servisa sētas nomalē novietotais kadets domāts izjaukšanai, tad arī ņēmuši un ģeneratoru noskrūvējoši un pārdevuši. Turklāt sestdienā darba servisā ir bijis pamaz un tāpēc no mašīnas bija noņemtas vēl dažas ejošākas detaļas.
Ar ko viss beidzās? Serviss Edgaram piedāvāja ar piemaksu nopirkt tāda paša gada kā kadets, BMW, kurš kopā ar vēl dažām mašīnām bija nolikts vienā sētas stūrī pārdošanai. Bembis bija tiešam labā stāvoklī. Piemaksājis 500 eiro mans draugs tika pie laba braucamā ar kuru brauc joprojām un rudens vakaros pie alus glāzes atceras savu jautro stāstu par to kā ticis pie mašīnas.
